Kā COVID-19 ietekmēs pilsētplānošanu?

Pasaules COVID-19 pandēmijas ietekme joprojām tiek pētīta, taču ir skaidrs, ka šī krīze atstās pēdas – gan fiziski, gan sociāli – un ietekmēs arī paaudzes.

Tas, kā mēs plānojam savas pilsētas, vienmēr ir dominējošās kultūras, tehnoloģiju tendences un pat lielas krīzes atspoguļojums. Holeras epidēmija 19.gadsimtā izraisīja modernas pilsētas sanitārijas sistēmas ieviešanu. Mājokļu noteikumi par gaismu un gaisu tika ieviesti kā līdzeklis pret elpceļu slimībām Eiropas pārblīvētajos graustos industrializācijas laikā. Dzelzceļu ieviešanai bija milzīga ietekme uz valsts pilsētu sistēmām, un masveida automašīnu ražošana ir novedusi pie pilsētām, kas vienmērīgi pāriet pie eksurbanizācijas (suburban sprawl), veidojot plašus pilsētas reģionus. Pēdējos gados digitalizācija un dati ir mainījuši veidu, kā mēs pārvietojamies pilsētās, un to, kā kopienas mobilizējas un aizstāv pārmaiņas.

COVID-19 pandēmija ir jau ievērojami mainījusi pilsētas dzīvi. Cilvēku skaits, kas pārvietojas apkārt, ir samazinājies līdz nepieredzēti zemam līmenim. Darbs no mājām ir jauna norma – tiem, kas to var atļauties un kuriem tas ir iespējamais iesākšanas variants. Miljoniem mazo uzņēmumu un strādnieku liktenis, kas liek darboties pilsētas centriem, ir uzlēcis gaisā.

Šīs pārmaiņas ir izraisījušas diskusijas par to, kā būtu jāveido pilsētas un, iespējams, vēl svarīgāk, kā tās varētu labāk reaģēt uz pašreizējām un turpmākajām krīzēm. Mēs redzam piecus galvenos veidus, kā turpmākajos gados tiks ietekmēta pilsētas plānošana.

1. Koncentrēties uz piekļuvi pamatpakalpojumiem (core services)

COVID-19 izplatība pasaules savienotākajos pilsētu centros ir radījusi jautājumus par veselīgu blīvumu. Vai esam kļuvuši pārāk pilsētnieciski? Kā atzīmē Michael Kimmelman no „The New York Times”, lielākā daļa pandēmiju pēc savas būtības ir „pretpilsētas” („anti-urban”). Bet blīvums ir tas, kas vispirms liek pilsētām darboties; tā ir liela daļa no tā, kāpēc tās ir ekonomiskās, kultūras un politiskās lielpilsētas.

Faktiski blīvums ir priekšnoteikums efektīvai pilsētas pakalpojumu sniegšanai, un mūsdienās pārāk daudziem cilvēkiem pilsētās nav pieejami pamatpakalpojumi, kā to ir izpētījis mūsu Pasaules Resursu Ziņojums (World Resources Report) Ceļā uz vienlīdzīgāku pilsētu. Pieejamības trūkums tādiem pamatpakalpojumiem kā ūdens, mājoklis un veselības aprūpe, daudzās pilsētās ir saasinājusi problēmu efektīvai reakcijai uz COVID-19. Nepietiekamas piekļuves dēļ dažās vietās nav iespējams ievērot slēgšanas rīkojumus (lockdown orders). Šo pilsētu pakalpojumu sadalīšanai ir jābūt nākotnes pilsētas attīstības prioritātei.

Nepietiekamas piekļuves dēļ dažās vietās nav iespējams ievērot slēgšanas rīkojumus. Kibera, Nairobi. Foto: Schreibkraft/Wikimedia Commons

2. Pieejams mājoklis un sabiedriskās telpas

Tas, kā mēs plānojam savas pilsētas, lielā mērā nosaka to ilgtspēju. Iedzīvotāju blīvums bez atbilstošas sabiedriskas vietas vai piemērota mājokļa par pieejamu cenu radīs problēmas. Tas bija iemesls, kādēļ 20.gadsimta sākumā Eiropā tika ieviesti daudzi mājokļu likumi un noteikumi, piemēram, apturot daudzas slimības. Arī COVID-19 var rosināt izmaiņas sākot no pagaidu pasākumiem, kas ļauj cilvēkiem ievērot sociālās distancēšanas vadlīnijas līdz ilglaicīgākām izmaiņām, kam vajadzētu koncentrēties uz piekļuves uzlabošanu pieejamiem (affordable) mājokļiem un publiskajai telpai, piemēram, neformālāku apkaimju (settlements) uzlabošanai.

Āfrika, Indija un Dienvidaustrumāzija saskaras ar milzīgo uzdevumu skaitu - veidot nākamo pilsētu paaudzi. Līdz 2050.gadam pasaulei pievienosies vairāk nekā 2,5 miljardi pilsētas iedzīvotāju, un 90% no tiem būs Āfrikā un Āzijā. Ir novērtēts, ka 1,2 miljardiem pilsētnieku šodien nav pieejams drošs mājoklis par pieņemamu cenu. Kā izrādās, liela daļa nākotnes izaugsmes netiks plānota, un tikai 2025.gadā varētu palielināt šo skaitu līdz 1,6 miljardiem cilvēku. Nepieciešamas pārmaiņas, un, iespējams, modināšanas zvans būs tieši COVID-19.

3. Integrētas zaļās un zilās telpas

Viena no nedaudzajām vietām, kur COVID-19 slēgšanas laikā novērojama intensīva satiksme (vismaz tik ilgi, kamēr tie paliek atvērti) ir pilsētas parki. Jaunai pieejai pilsētas plānošanā vajadzētu dot priekšroku atvērtām telpām, ūdensšķirtnēm, mežiem un parkiem, kā arī pievērsties tam, kā domājam par savām pilsētām un plānojam tās.

Holistiskāka pieeja plānošanai, kas apvieno pelēko, zaļo un zilo infrastruktūru, nodrošina labāku veselību, labāku ūdens apsaimniekošanu (plūdi veicina daudzas epidēmijas un slimības pēc dabas katastrofām), kā arī pielāgošanās klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģijai. Turklāt lielākas atklātas telpas pilsētas vidē var palīdzēt pilsētām nodrošināt avārijas dienestu darbu un īstenot evakuācijas pasākumus.

Mēs zinām, ka pilsētas, kas bieži vien ir zemas un pakļautas plūdiem, būs arī klimata ietekmes priekšplānā. Kā nodrošināt, lai pilsētas reģiona ainavas nākamreiz būtu noturīgākas? Chennai, 2015. Foto: Veethika/Wikimedia Commons

4. Paaugstināta pilsētas reģionālā plānošana

Kas notiek pilsētās, nepaliek pilsētās. Šīs krīzes pakāpenisks ekonomisks efekts ietekmēs piegādes un ražošanas ķēdes apkārtējos reģionos un nonāks arī globālos tīklos, kā mēs jau redzam. Mums būtu jāmācās no iepriekš nepieredzētiem traucējumiem, lai labāk plānotu nākamo krīzi. Mēs zinām, ka, piemēram, pilsētas, kas bieži vien ir zemas un pakļautas plūdiem, būs klimata ietekmes priekšplānā. Kā nodrošināt, lai pilsētas reģiona ainavas nākamreiz būtu noturīgākas?

Mums ir vajadzīga vairāk integrēta pilsētu un reģionu plānošana ekonomikas, energoapgādes, transporta tīklu un pārtikas ražošanas jomā, lai šie tīkli varētu kļūt par stabilitātes atbalstu, nevis par vājiem punktiem. Šāda plānošanas pieeja radīs plašāku un atšķirīgu ieinteresēto personu loku, radot spēcīgāku koalīciju pārmaiņām.

5. Vairāklīmeņu pilsētas, sīkie dati

Dati galvenokārt tagad tiek apkopoti valsts līmenī, savukārt daudzus lēmumus par epidēmijas vai pandēmijas ierobežošanu pieņem vietējā līmenī. Lai palīdzētu pilsētām izmantot lielo datu jaudu - reaģējot uz šo krīzi, kā arī citiem ilgtermiņa jautājumiem par ilgtspējību un taisnīgumu, mums pilsētām ir jāsniedz detalizētākas, regulāri atjauninātas datu plūsmas, kas var sniegt ticamākus datus lēmumu pieņemšanai.

Izturība ir savstarpējā atkarība. Tas nozīmē, ka, ja mēs datus glabājam tvertnēs, mēs nevaram izsekot, kur atrodas pagrieziena punkti, un mēs nespējam veikt pareizos pasākumus. Pilsētām vajadzētu ņemt vērā Dienvidkorejas reakciju, kas saistīta ar smago COVID-19, un sazināties ar sabiedrības grupām, universitātēm, privāto sektoru un ieinteresētajiem pilsoņiem, lai sāktu veidot visaptverošākas, uz kopienu balstītas datu kopas, lai saprastu un labāk risinātu gaidāmās problēmas.

                                                                                   —

Tā kā slēgšanās pasākumi (lockdown) notiek daudzās vietās, mēs tikai tagad sāksim saprast, kā COVID-19 ietekmēs to, kā mēs tuvojamies pilsētplānošanai. Pareizi plānots blīvums ir laba lieta pilsētām, un tas būs svarīgs turpmāk.. Bet vai mēs darīsim vairāk, lai aizsargātu visneaizsargātākos? Vai mēs padarīsim pilsētas noturīgākas pret nākotnes krīzēm? Vai mēs izveidosim zaļās un zilās zonas mūsu infrastruktūras investīciju centrā? Un vai mēs nopietni pievērsīsimies faktam, ka pilsētas ir saistītas ne tikai fiziski, bet arī ekonomiski, sociāli un ekoloģiski ar apkārtējiem reģioniem? Mēs atjaunosim savu svarīgo ekonomisko un sociālo struktūru. Tas ir mūsu lēmums - pārbūvēt labāk.

Rogier van den Berg ir WRI Ross ilgtspējīgu pilsētu centra pilsētvides attīstības direktors.

Raksts oriģinālvalodā pieejams šeit.

Rakstu iztulkoja:

Anastasija Bizjajeva

URBACT Nacionālais kontaktpunkts